Kaut arī Latvija ir palikusi vienīgā valsts Eiropas Savienībā ar HIV ārstēšanas ierobežojumiem, kaut arī ārstēto pacientu skaits aug ļoti lēni, kaut arī HIV infekcija neārstēta turpina Latvijā strauji izplatīties, valsts institūcijas joprojām nesaredz iespēju atcelt HIV ārstēšanas ierobežojumus, kas šā gada pirmajā pusē būtu devis iespēju sākt ārstēt vēl 32 HIV pacientus. “Situācijā, ka 2018. gadam tieši HIV ārstēšanai papildus tika piešķirti 4,2 miljoni eiro, tas ir nesaprotami, nepamatoti un pat ciniski,” uzskata Andris Veiķenieks, HIV pacientu biedrības “AGIHAS” valdes priekšsēdētājs.

Jautājums par situāciju personu ar HIV/AIDS ārstēšanā šodien, 5. septembrī tika izskatīts Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē tieši pēc biedrības AGIHAS aicinājuma. “Pašlaik nav jūtamas pozitīvās izmaiņas, uz kādām cerējām 2018. gada sākumā. Ārstēto pacientu skaits palielinās ļoti (nepiedodami) maz, joprojām ir spēkā ārstēšanas ierobežojumi, RAKUS Infektoloģijas centra kapacitāte nav palielināta, un hroniskiem infekcijas slimības pacientiem joprojām ir mēnešiem jāgaida rindā pieraksts pie ārsta infektologa. AGIHAS ir nopietni satraukta par HIV infekcijas NEierobežošanu Latvijā,” tā A. Veiķenieks.

Saeimas komisijas sēdes laikā tika arī konstatētas pretrunas un nesakritības datos par ārstēto HIV pacientu skaitu un par HIV zālēm izlietoto finansējumu. Pēc Nacionālā veselības dienesta datiem pirmajos septiņos mēnešos ārstēto pacientu skaits ir audzis tikai par 86 pacientiem, kopumā sasniedzot 2418 ārstētu pacientu skaitu. Ņemot vērā, ka Latvijā ir vairāk kā 5,5 tūkstoši diagnosticētu dzīvu HIV pacientu, tas nozīmē, ka vairāk kā 3000 infekciozi HIV pacienti netiek ārstēti, un netiek arī meklētas jaunas iespējas ārstēto cilvēku skaitu palielināt.

Tāpat Veselības ministrija apstiprināja, ka joprojām nav HIV pacientu reģistra, tāds varētu tapt tikai nākamgad. Latvijas Infektoloģijas centra (LIC) pārstāves apliecināja, ka LIC kapacitāte ir par mazu, ka trūkst ārstu infektologu, un vajadzīgo 12 infektoloģijas rezidentu vietā šogad ir tikai 3 rezidenti.

Deputāte Silvija Šimfa trāpīgi komentēja situāciju, norādot, ka HIV jautājums Veselības ministrijā visu laiku bijis pabērna lomā. Tādēļ Sociālo lietu komisija nolēma vērsties Veselības ministrijā, aicinot skaidrot šo situāciju par pacientu un finansējuma datiem, kā arī reģistra veidošanu. Papildus Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisija solīja vēl septembrī vai oktobrī padziļināti pievērsties HIV ierobežošanas jautājumam, vēlreiz vērtējot arī ārstēšanas ierobežojumu atcelšanai.

“Ceram, ka deputātu iesaiste būs stimuls daudz aktīvākai valsts institūciju un ārstniecības iestāžu darbībai, lai mazinātu HIV izplatību un palielinātu ārstēto pacientu skaitu. Latvijā ir svarīgs ikkatrs atbalsts HIV infekcijas izplatības samazināšanai – katrs ārstēts pacients ar nenosakāmu vīrusa slodzi nevar inficēt citus līdzcilvēkus, līdz ar to mazina apdraudējumu sabiedrības veselībai kopumā,” vērtē HIV pacientu biedrības vadītājs.

“Dzirdēts, ja rados kādam bijis vēzis, veselības pārbaudes savlaicīgai audzēju atklāšanai citiem ģimenes locekļiem pieejamas bez maksas. Lūdzu, uzrakstiet, kāda ir kārtība, lai šādas analīzes varētu izdarīt!”

“Speciālista konsultācija un izmeklējumi pieejami bez maksas, ja pacients atbilst noteiktiem medicīniskiem kritērijiem, – ģimenē vismaz divi asinsradinieki slimojuši ar krūts vai olnīcu vēzi, ģimenē kādam krūts vēzis diagnosticēts pirms 40 gadu vecuma, bet olnīcu vēzis – pirms 50 gadu vecuma, ar krūts vēzi slimojis vīriešu kārtas radinieks, ģimenē vismaz trīs pirmās pakāpes asinsradinieki (piemēram, dēls, tēvs, tēvamāsa) slimojuši ar jebkāda veida ļaundabīgu audzēju,” informē Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas sabiedrisko attiecību speciāliste Janita Veinberga. Viņa aicina cilvēkus, kas atbilst šiem kritērijiem, vērsties slimnīcas Pārmantotā vēža konsultatīvajā kabinetā, iepriekš piesakoties pa tālruni.

Patlaban valsts apmaksā speciālistu konsultāciju visiem pacientiem, kas atbilst minētajiem kritērijiem, un ģenētisko testēšanu pacientēm ar aizdomām par pārmantotu gēnu defektu, kas saistīts ar krūts un olnīcu vēzi.

Lai saņemtu valsts apmaksātus pakalpojumus, obligāti nepieciešams ģimenes ārsta nosūtījums. Tad par konsultāciju būs jāmaksā tikai pacienta iemaksa. Valsts apmaksātus ģenētiskos testus var veikt arī GenEra laboratorijā. Tad vajadzīgs ģenētiķa, onkologa, ginekologa vai cita speciālista nosūtījums.

Slimnīcas pārstāve skaidro – gadījumos, kad ir aizdomas par cita veida pārmantotiem audzējiem, var veikt ģenētiskas analīzes ārvalstīs. Tās gan ir par maksu, kuras lielums atkarīgs no tā, cik un kādi gēni tiek izmeklēti. Ja tiek konstatēta mutācija, kuru ģimenes locekļi pārmanto no paaudzes paaudzē, iespējams aprēķināt audzēja risku. “Ņemot vērā, ka izmeklējumi ārvalstīs parasti ir dārgi, kā arī zinot par konkrēta audzēja risku, kopā ar savu ģimenes ārstu iespējams izplānot profilaktisku pasākumu kopumu, veicot regulāras veselības stāvokļa pārbaudes un kontrolējot audzēja marķierus asinīs,” skaidro Janita Veinberga.

Pasaulē arvien skaļāk runā par antimikrobiālās rezistences jeb pret antibiotikām nejutīgu baktēriju krīzi: arvien biežāki ir gadījumi, kad cilvēki inficējas ar mikrobiem, kuru uzveikšanai nav zāļu. Ir valstis, kur šāds risks pastāv pavisam sadzīviskā līmenī, turpretī Latvijā situācija ir salīdzinoši laba: pie mums vēl neizplatās baktērijas, kas būtu rezistentas pret visām eksistējošajām antibiotikām, un rezistences problēma galvenokārt koncentrējusies slimnīcu reanimācijas nodaļās. Lai šādu stāvokli vēl kādu laiku noturētu, aktīvi jādarbojas – jāierobežo antibiotiku patēriņš un jābūvē slimnīcas ar individuālām palātām, vērtē Latvijas galvenais infektologs, Latvijas Universitātes profesors, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs Uga Dumpis.

Vasaras sākumā Rīgā notika IV Pasaules latviešu zinātnieku kongress, kurā Uga Dumpis lasīja referātu Kompleksa pieeja antimikrobiālās rezistences pētījumiem slimnīcās. “Par to, ka mēs Latvijā jau apmēram divdesmit gadus pētām slimnīcā iegūtās infekcijas un antibiotiku rezistences problēmas. Parasti tās ir savstarpēji saistītas, jo nereti slimnīcā iegūtās infekcijas izraisa mikroorganismi, kas ir rezistenti pret antibiotikām,” tematu sīkāk paskaidro Uga Dumpis. Stradiņa slimnīcā šajā jomā veikti plaši pētījumi, iesaistot arī, piemēram, antropologus, lai noskaidrotu, kāpēc personāls neievēro prasību par roku dezinfekciju, kas ir būtisks priekšnoteikums, lai neizplatītos baktērijas. Toreiz noskaidrojies, ka tās nav nezināšanas sekas, bet gan savdabīgs veids, kā slimnīcā strādājošie pauž neapmierinātību ar darba apstākļiem un, viņuprāt, netaisnīgiem vadības lēmumiem.

Latvijā vēl droši

Baktēriju rezistenci pret antibiotikām izraisa galvenokārt neapdomīga antibiotiku lietošana, ārstējot gan cilvēkus, gan mājlopus: dabiskās atlases ceļā attīstās baktēriju paveidi, kas ir nejutīgi pret antibiotikām, kurām šie mikrobi būtu jānogalē. Šādu mikroorganismu izplatību veicina slikta infekciju kontroles situācija ārstniecības iestādēs, kad rezistentajām baktērijām ir iespēja nonākt no viena pacienta pie otra vai arī pastāv risks ar tām inficēties ķirurģisku procedūru vai operāciju laikā. Inficēšanās nenotiek vienmēr, šis risks atkarīgs arī no operācijas vai manipulācijas veida, piemēram, sirds ķirurģijā tas ir 1–3%, resnās zarnas vai sarežģītu ginekoloģisko operāciju gadījumā 10–20%. “Ja tā ir parasta baktērija, pacients lieto antibiotikas un izārstējas. Problēmas sākas, ja infekciju izraisa baktērija, kas nav ārstējama ar antibiotikām,” teic infektologs. “Tad jārīkojas kā pirmsantibiotiku ērā, visas strutas un infekciju likvidējot ķirurģiski. Tad defekts ir daudz plašāks, atveseļošanās ieilgst un nenorit tik sekmīgi.”

Uz pasaules fona antibiotiku rezistence ārpus slimnīcām Latvijā ir salīdzinoši reti sastopama. Ārsts pastāsta, ka saskaņā ar Baltijas jūras valstīs veikta pētījuma datiem, kas gan vēl nav publicēti, noskaidrojies – ar veselības aprūpi nesaistītu cilvēku zarnu traktā rezistentas baktērijas Latvijas iedzīvotājiem konstatētas visretāk. Izskaidrojums: antibiotikas pie mums lieto salīdzinoši maz, un veselības aprūpes pieejamība nav augstā līmenī. Vēl viens šajā kontekstā labvēlīgs faktors – Latvija nav pārapdzīvota, cilvēki nedzīvo blīvās kopienās, kurās baktērijas viegli pārceļo no cita pie cita. Arī lopkopība, kurā citās valstīs plaši izmanto antibiotikas un kas rada milzu pienesumu antimikrobiālās rezistences problēmai, pie mums nav tik attīstīta.

Pētījumā toties izgaismota cita nevēlama parādība: par daudz lietojam antibiotikas, ārstējot bērnus, bet salīdzinoši maz, ja ar infekcijas slimībām sasirgst gados veci cilvēki. “Patiesībā bērniem bakteriālas infekcijas, kas būtu jāārstē ar antibiotikām, mēdz būt ļoti reti, bet ar veciem cilvēkiem ir otrādi – situācijas, kad antibiotikas jālieto, varētu būt biežāk. Tam ir vērts pievērst uzmanību.”

Apdraud cilvēces attīstību

Pašlaik pasaulē vairs nav tādu baktēriju, kuras nebūtu rezistentas pret antibiotikām, kas izgudrotas to iznīdēšanai. Latvijā tās visas vēl neizplatās, un joprojām pieejamas arī 1–2 veidu antibiotikas, ko izmanto pret citām zālēm nejutīgu mikrobu izraisītu infekciju ārstēšanai. “Piemēram, pie mums slimnīcās ir kāda baktērija, pret kuru iedarbīgas ir tikai vienas antibiotikas. Tās sāka ražot 50. gados un tolaik izmantoja galvenokārt veterinārajā medicīnā. Tad kādu laiku tās bija aizmirstas, bet tagad izrādījušās efektīvas, ārstējot cilvēkus,” turpina Uga Dumpis, vienlaikus akcentējot, ka tamlīdzīgi rezistences gadījumi Latvijā ir salīdzinoši reti. Ir valstis, piemēram, Grieķija un Turcija, kur šajā ziņā jau valda krīze un nonākšana slimnīcas reanimācijas nodaļā saistīta ar ļoti lieliem bīstamu infekciju draudiem.

Vēl kritiskāki ir apstākļi Indijā un Ķīnā, kur rezistences problēma vairs nav tikai slimnīcās, bet arī pastāv ārpus tām. Šajās valstīs antibiotikas gan ražo, gan plaši lieto, ar tām ir piesārņota augsne un ūdens, turklāt valda pārapdzīvotība, tāpēc baktēriju rezistence ir milzīga, visu sabiedrību aptveroša problēma. “Var gadīties, ka sadzīviskā veidā, teiksim, peldoties, iegūst tādu urīnceļu infekciju, ko ar zālēm nevar izārstēt,” ilustrē ārsts un piebilst, ka šādi gadījumi aprakstīti medicīniskajā literatūrā. Tā ir reāla situācija, nevis kaut kas abstrakts, kas varētu notikt kaut kad nākotnē. Pasaules līmenī antimikrobiālo rezistenci uzlūko kā potenciālu katastrofu, kas apdraud cilvēces attīstību. Ne velti pirms nepilniem diviem gadiem ANO Ģenerālā asambleja tika sasaukta antimikrobiālās rezistences sakarībā. Tā bija tikai ceturtā reize ANO vēsturē, kad asambleja notiek saistībā ar kādu veselības tematu; iepriekš šādā līmenī spriests vienīgi par HIV/AIDS, Ebolas vīrusu un neinfekcijas slimību draudiem.

“Tāpēc runā par pēcantibiotiku ēru – ko mēs darīsim, kad nevienas antibiotikas vairs nedarbosies. Uztraukums ir par to, ka vairs nevarēs transplantēt aknas, ielikt protēzes vai veikt citas operācijas, jo šādiem pacientiem būs ļoti augsts risks nomirt neārstējamu infekciju izraisītu komplikāciju dēļ,” Uga Dumpis apraksta situāciju, kas Latvijā vēl nav iestājusies, tomēr nav arī aiz kalniem – viņaprāt, runa varētu būt par aptuveni piecus gadus tālu nākotni. Pēc viņa teiktā, situācija progresē, un nav pamata cerēt, ka to izdosies apturēt: vēl pirms desmit gadiem visas infekcijas varēja ārstēt un bija virkne iedarbīgu zāļu, bet pašlaik kļūst arvien sliktāk.

Risinājums – vienvietīgas palātas

Tiesa, šajā laika posmā rezistento antibiotiku ierobežošanā Latvijā bijuši arī panākumi, piemēram, izveidota sistēma, kas ļauj laikus pamanīt un iznīdēt pret antibiotikām nejutīga zeltainā stafilokoka izplatību slimnīcās: 2003. gadā no zeltainā stafilokoka infekciju gadījumiem rezistenti bija 40%, patlaban – tikai 3%. Veiksmīgas programmas rezultātā uzlabojusies arī situācija ar rezistento tuberkulozi.

“Tagad ir citas problēmas – gramnegatī-vās zarnu baktērijas, kuras ir vēl rezistentākas par zeltaino stafilokoku un izraisa nopietnus sarežģījumus,” klāsta infektologs. “Tāpēc jāpēta, kuri pasākumi šādas baktērijas vislabāk ierobežo. To mēs jau gadiem esam darījuši, tāpēc zinām, ka zeltainā stafilokoka gadījumā visefektīvākā ir roku dezinfekcija. Gramnegatīvajām nūjiņām ar to nepietiek, to izplatību ierobežot grūti, īpaši tāpēc, ka pie mums slimnīcās ir daudzvietīgas palātas ar kopīgu tualeti.” Nolūkā ierobežot rezistento baktēriju ceļošanu no viena pacienta pie otra, piemēram, Zviedrijā un Nīderlandē, ceļ jaunas slimnīcas, kurās ir tikai vienvietīgas palātas: izrēķināts, ka tas izmaksu ziņā ir daudz efektīvāk nekā karot ar sekām, ko izraisa rezistentas baktērijas izplatība ārstniecības iestādē. “Stokholmas jaunā slimnīca ir 20 Stradiņa slimnīcas galveno korpusu lielumā, tajā ir tikai vienvietīgas palātas. Šajā milzīgajā ēkā ir tikai 500–600 pacientu gultu, bet zviedri uzskata, kas izmaksu ziņā tas būs efektīvi. Visā Stradiņa slimnīcā ir 850 gultu, četrvietīgas un sešvietīgas palātas. Tādās cīnīties ar rezistentām baktērijām faktiski neiespējami.”

Lielas cerības tiek saistītas ar jaunu antibiotiku radīšanu, taču tiek piemirsts, ka tās ir ārkārtīgi dārgas, – ir runa par inovatīviem medikamentiem, kuriem vēl nav lēto ģenērisko analogu. “Cilvēki pieraduši, ka antibiotikas ir lētas, – viens kurss maksā 5–10 eiro,” lēš Uga Dumpis. “Taču jau tagad ārstēšanas kurss ar jaunākās paaudzes antibiotikām vienam pacientam arī Latvijā izmaksā 6000–8000 eiro. Ja tādu gadījumu, kad palīdzēt spēs tikai šīs zāles, kļūs arvien vairāk, zāļu izmaksas pāris pacientiem jau pārsniegs vienas vienvietīgas palātas ierīkošanu.”

Pašlaik slimnīcās trešā daļa pacientu saņem antibiotikas. Ja šādos daudzumos vajadzēs jaunās, dārgās zāles, veselības aprūpes sistēma drīz vien bankrotēs – šādu drūmu ainu ieskicē infektologs, piebilstot, ka tāpēc galvenais uzdevums ir pēc iespējas ilgāk noturēt līdzšinējo antibiotiku efektivitāti. Tas iespējams, drastiski samazinot šo zāļu patēriņu (dati rāda, ka slimnīcās antibiotikas nepamatoti lieto trešajā daļā, ambulatori – pusē gadījumu). Nepieciešams arī pastiprināt antimikrobiālās rezistences kontroli ārstniecības iestādēs, atbilstīgi jaunajiem apstākļiem pārveidojot infrastruktūru, proti, ierīkojot vienvietīgas palātas. Jāsamazina arī antibiotiku lietošana lopkopībā.

Mūsu eksperts

Uga Dumpis, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs

Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca turpmāk visiem, kuri nebūs raduši iespēju savlaicīgi norēķināties par slimnīcā saņemtajiem pakalpojumiem, nosūtīs atgādinājuma īsziņu.

„Esam saskārušies ar pacientu neapmierinātību, ka atgādinājumu par neapmaksāto rēķinu viņi saņem jau no parādu piedziņas firmas,” skaidrot slimnīcas finanšu direktore Ieva Jauģiete.Tāpēc nolemts atgādinājumu par neapmaksāto rēķinu īsziņas formātā, ko slimnīca cilvēkam nosūtīs, pirms nodot informāciju parādu piedzinējiem.

Slimnīca pacientiem var piedāvāt noformēt atlikto maksājumu, un summu par sniegtajiem pakalpojumiem samaksāt vēlāk vai pa daļām laika posmā līdz 1 gadam, ko daudzi arī izmanto.

„Pacienti, kuriem izrakstīšanās brīdī ir grūtības samaksāt rēķinu, tiek lūgti neaiziet no slimnīcas, neatrisinot jautājumu par rēķina apmaksu, bet gan vērsties pie personāla un pārrunāt jautājumu par atliktā maksājuma noformēšanu,” aicina Ieva Jauģiete.

Slimnīcai ir noslēgts līgums ar uzņēmumu „Intrum” par parādu ārpustiesas piedziņu. Piedziņas procesā izdodas atgūt aptuveni 25% no nodotajām lietām. Parādu piedziņas firmai informācija tiek nodota tikai pēc vairākiem mēnešiem, jo slimnīca dod laiku pacientiem pašiem rast iespēju apmaksāt rēķinu.

Pašlaik kopējais pacientu parāds Rīgas Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai ir 4,7 miljoni eiro. Gadu gaitā uzkrātā pacientu parādu kopsumma slimnīcai ir smaga nasta, atzīst ārstniecības iestāde.

2017.gadā par Rīgas Austrumu slimnīcā saņemtajiem stacionāriem veselības aprūpes pakalpojumiem nav samaksājuši 4042 pacienti, kopsummā paliekot parādā 425 000 eiro (vidēji 105 eiro viens pacients). Par saņemtiem ambulatoriem veselības aprūpes pakalpojumiem nav samaksājuši 19 702 pacienti, kopsummā 165 000 eiro (vidēji 8.40 eiro viens pacients). Lielākā parādu  daļa ir par ambulatorajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kuri  ir  sniegti  Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikā.

Valsts varētu finansēt psihoemocionālā atbalsta nodrošināšanu pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām, šodien pēc tikšanās ar onkoloģijas pacientu sabiedriskajām organizācijām sacīja veselības ministre Anda Čakša (ZZS).

Viņa norādīja, ka psihoemocionālais atbalsts, kad pacients uzzina par savu diagnozi, ir ļoti nozīmīgs. Šī iemesla dēļ nevalstiskās organizācijas (NVO) kopā ar Veselības ministriju varētu izstrādāt programmu šī atbalsta sniegšanai.

Pēc Čakšas teiktā, ņemot vērā slimnīcu kapacitāti, šo psihoemocionālo atbalstu varētu sniegt pašas NVO, saņemot valsts finansējumu funkcijas izpildei.

Ministre sacīja, ka programmas izveidei varētu būt nepieciešami trīs līdz četri mēneši, pēc kuriem varētu sekot iepirkums. Tas nozīmē, ka šādu atbalstu pacienti ar onkoloģiskām saslimšanām varētu saņemt ar nākamā gada sākumu.

Vienlaikus Čakša atzina, ka pagaidām nav aplēšu, cik šāds atbalsts varētu izmaksāt, tomēr izmaksas būšot atkarīgas no tā, cik un kādu speciālistu komanda sniegs atbalstu pacientiem, proti, vai atbalstu sniegs plašāka komanda vai tikai viens cilvēks.

Latvijas Reto slimību alianses vadītāja Baiba Ziemele aģentūrai LETA norādīja, ka šādas programmas izveidi vērtē ļoti pozitīvi, īpaši tāpēc, ka NVO jau tagad nodrošina pacientus ar atbalstu, tostarp informācijas meklēšanā, kas nereti nav vienkārša.

Ziemele sacīja, ka NVO jau vēsturiski uzņēmusies šo atbalsta lomu un cenšas palīdzēt pacientiem dažādos veidos.

Šodien, tiekoties ministrei un organizācijām, izkristalizējušies vairāki jautājumi, par kuriem jādomā, turpmāk attīstot veselības aprūpi Latvijā. Čakša sacīja, ka patlaban noticis “liels lēciens” krūts un dzemdes kakla vēžu diagnostikā, tomēr neveicas ar zarnu vēža diagnostiku. Šeit būtu jādomā, kā piedāvāt pacientiem vieglāku diagnostisko risinājumu, piebilda ministre.

Vienlaikus viņa uzskata, ka jāstrādā ar pacientiem, kuri pēc akūtās onkoloģiskās saslimšanas epizodes nonāk atpakaļ sava ģimenes ārsta aprūpē. Patlaban tiekot izstrādāts algoritms, kā pārbaudīt, vai slimība nav atgriezusies, turklāt jānodrošina, ka ir plāns, kā to darīt, un pacienti pietiekami laicīgi saņem šo aprūpi.

Tāpat ministre atzina, ka joprojām no pacientu organizācijām izskan nepieciešamība nodrošināt papildu finansējumu dažādiem medikamentiem.

Čakša arī uzskata, ka jādomā par to, kā nodrošināt pacientus ar pilnu informāciju, lai viņi zina, kas notiek, kāds ir ārstēšanās plāns un tālākie soļi.

Uz jautājumu, vai ministrei pēc sarunas radās iespaids, ka dažādos uzlabojumus izjūt arī pacientu organizācijas, Čakša atbildēja apstiprinoši, piebilstot, ka sistēmas uzlabojumi ir nepārtraukti, un tagad svarīgi saprast, kā sistēmā jūtas pacients.

Arī Latvijas Reto slimību alianses vadītāja sacīja, ka patlaban tiek strādāts pie tā, lai būtu mehānisms kā izmērīt to, vai pacienti vispār ir apmierināti ar saņemto aprūpi, jo patlaban iespējams saprast tikai to, vai viņi ir saņēmuši pakalpojumu.

Ziemele norādīja, ka desmit gadu griezumā onkoloģisko pacientu aprūpe noteikti ir ievērojami uzlabojusies, bet vēl esot tikpat garš ceļš ejams, lai “ar roku uz sirds varētu apzvērēt, ka pacienti tiešām saņem labākos pakalpojumus, labākos medikamentus un visi ir apmierināti”.

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros sestdien, 8. septembrī, plkst. 12.00 tiek atklāta izstāde „Latvijas Sarkanajam Krustam -100”, informē muzejs.

Izstāde atspoguļo biedrības „Latvijas Sarkanais Krusts” darbību 100 gadu laikā no tās dibināšanas brīža 1918. gada 20. novembrī līdz mūsdienām. Izstāde Latvijas valsts simtgades programmā ir iekļauta tāpēc, ka biedrības dibināšana un darbība ir cieši saistīta ar Latvijas valsts attīstību un pilnveidi 100 gadu garumā.

Tieši tāpat kā valsts arī Latvijas Sarkanais Krusts 1918. gada beigās tika dibināts uz „drupām” un pirmo palīdzību spēja sniegt tikai ar iedzīvotāju brīvprātīgajiem ziedojumiem un atbalstu. Pēc 20 gadiem tā bija lielākā un turīgākā organizācija Latvijā.

Pēc Padomju Savienības okupācijas Latvijas Sarkano Krustu iekļāva PSRS Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrības sastāvā kā Latvijas PSR Sarkanā Krusta biedrība.
Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas tika atjaunots arī biedrības „Latvijas Sarkanais Krusts” darbība.

Mūsdienās tā galvenās funkcijas vērstas uz iedzīvotāju sociālās aprūpes sniegšanu, veselības veicināšanu, pirmās palīdzības apmācību un nodrošināšanu, kā arī uz dažādu vietējo pašvaldību un Eiropas Komisijas sociālo programmu projektu realizāciju.

Izstādē eksponēti bijušā Latvijas Sarkanā Krusta vadītājā profesora Kārļa Barona saņemtie apbalvojumi, Latvijas Sarkanā Krusta izdotās spēļu kārtis, loterijas biļetes, kā arī sanatorijās gatavotie suvenīri. Izstādē apskatāmi arī padomju laikā izdotie plakāti par sabiedrības veselības veicināšanu un asinsdonoru kustību.

Apskatei izlikti arī atjaunotie biedrības „Latvijas Sarkanais Krusts” apbalvojumi, kuru atjaunošanu atbalstīja uzņēmējs Guntis Belēvičs 2007. gadā.

Izstāde Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā apskatāma no 8.septembra līdz 20. janvārim. Ieejas maksas izstādē : pieaugušajiem – 1.00€; studentiem, pensionāriem- 0.50€; skolēniem – 0.30€.

Kāda ģimene pametusi Latviju, jo valsts bērnam neapmaksā medikamentus retas slimības – spinālās muskuļu atrofijas – ārstēšanai, vēsta LTV “Panorāma”.

Diagnoze “spinālā muskuļu atrofija” līdz 2017.gadam bērniem ar smagāko slimības formu nozīmēja invaliditāti vai pat nāvi, bet kopš 2017.gada muskuļu atrofiju ir iespējams apturēt, bet ne Latvijā, jo šeit šo medikamentu neapmaksā. Nesen Eiropas Savienībā reģistrētie medikamenti ir dārgi, un Latvija atšķirībā no vairākām citām Eiropas valstīm vēl nav diskutējusi ar zāļu ražotāju par cenu.

Pirms pusotra gada minētās ģimenes bērnam noteica diagnozi – spinālā muskuļu atrofija, un tobrīd neviens neko neesot zinājis par iespējamo ārstēšanu, bet ģenētiķis pat prognozējis ļaunāko iespējamo rezultātu. Tad vecāki pieņēmuši lēmumu braukt dzīvot uz Eiropas Savienības valsti, kur valsts apmaksā medikamentu, kas aptur slimības progresu.

Latvijas Spinālās muskuļu atrofijas biedrības valdes locekle Inga Cepurīte valstij pārmetusi neieinteresētību risināt problēmu. Saskaņā ar Reto slimību centra datiem, Latvijā ir vismaz 27 bērni ar šādu diagnozi, kuru slimības progresu vajadzētu apturēt.

Medikaments ir dārgs, taču tā cena atkarīga arī no katras valsts spējas vienoties ar ražotāju par izdevīgāko cenu. Veselības ministrija lēš, ka tie ir 800 000 eiro gadā vienam bērnam. Šādu summu apšaubījusi Lietuvas Neiromuskulāro slimību asociācijas vadītāja Kristīna Antanavičiene, kura atklājusi, ka Lietuva vienojusies par daudz mazāku cenu: “Ir starta summa, no kuras sākas sarunas. Tā summa ir 90 000 par vienu injekciju. Tas ir pusmiljons par pirmo gadu un pēc tam uz pusi mazāk. Tās nav visdārgākās zāles Lietuvā. Ir slimības, kuru ārstēšana izmaksā vēl vairāk.”

Veselības ministrijā Latvijā un tai pakļautajā Nacionālajā veselības dienestā norāda, ka iespēju atļauties medikamentu spinālās muskuļu atrofijas ārstēšanai nevar skatīt atrauti no valsts budžeta. “Mēs tik lielas izmaksas no esošā finansējuma nevaram,” teicis Veselības ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders. Par kādu summu ražotājs būtu gatavs pārdot šo medikamentu Latvijai, nav zināms, jo atšķirībā no citām Eiropas valstīm, kas medikamentu dažām pacientu grupām jau apmaksā, Latvijā tam nav veikts efektivitātes izvērtējums, ko paredz procedūra.

Vai mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji valsts skatījumā ir kādi “noziedznieki”, ka viņiem tiek liegta tāda veselības aprūpe kā citiem nodokļu maksātājiem? Šāds jautājums izskan no daža mikrouzņēmumu darbinieka vai viņu aizstāvja, spriežot par jauno sistēmu, kad no nākamā gada 1. janvāra visi valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi (tā sauktais pilnais pakalpojumu grozs) pienāksies tikai apdrošinātām personām. Atgādinām, ka saskaņā ar likumu valsts automātiski apdrošinās visus legālā darba ņēmējus, kuri sociālās iemaksas veikuši vismaz deviņus mēnešus, kā arī 21 valsts pasargāto iedzīvotāju grupu. Bet tiem, kuri neveic sociālās iemaksas, pienāksies tikai pamata grozs, kurā tiek iekļauta neatliekamā palīdzība, ģimenes ārsta aprūpe u. c. atsevišķi pakalpojumi. Ja šīs otrās grupas pārstāvji vēlas saņemt pilno grozu, viņi var veikt brīvprātīgo veselības apdrošināšanas maksājumu – šogad 51,60 eiro, 2019. gadā – 154,80 eiro.

Nacionālā veselības dienesta direktore Inga Milaševiča, preses konferencē informējot par iespējām no šā gada 1. septembra veikt brīvprātīgo veselības apdrošināšanas maksājumu, sacīja, ka tas būšot jādara arī mikrouzņēmumiem. Pretējā gadījumā viņi nevarēšot saņemt valsts noteikto pilno medicīnas pakalpojumu grozu. Kāpēc mazo uzņēmumu īpašniekiem un darbiniekiem, neraugoties uz to, ka viņi no saviem ienākumiem samaksā 15% lielu mikrouzņēmuma nodokli (MUN), nav tiesības tikt pie pilnā veselības aprūpes pakalpojumu groza?

Politisks lēmums

Aizvadītajā gadā, kad diezgan ilgi un skaļi tika apspriests un pieņemts Veselības aprūpes finansēšanas likumprojekts, tajā iedzīvotāji netika sadalīti pēc sociālo iemaksu veicēja statusa. Taču sabiedrībai ne tik manāmi tika mainīts arī likums “Par sociālo apdrošināšanu”, papildinot vienu no pantiem ar teikumu: “Mikrouzņēmuma darbinieki nav pakļauti veselības apdrošināšanai.”

Tātad valsts lēmums ir tāds, ka mikrouzņēmuma darbiniekiem, ja tie vēlas pilno veselības pakalpojumu grozu, pašiem jāveic papildu maksājumi.

Finanšu ministrijas komunikācijas dienesta vadītājs Aleksis Jarockis skaidroja, ka tad, kad sociālās apdrošināšanas iemaksas tika paaugstinātas par 1% (0,5% darba devējam un tikpat darba ņēmējam), mikrouzņēmumiem viss palika tāpat kā līdz šim. Par mikrouzņēmuma darbiniekiem vienreiz ceturksnī ir jāsamaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis un sociālās apdrošināšanas iemaksas (ierobežotā apmērā), no apgrozījuma samaksājot 15%, kuru sadala atkarībā no darbinieka algas apmēra. Jarockis norādīja, ka mikrouzņēmuma darba devējs nodokļus maksā ierobežotā apmērā atkarībā no apgrozījuma, ne tiešā sasaistē ar darba algu un ka, nepaceļot MUN likmi par 1% veselības finansēšanas mērķim, mikrouzņēmuma darbiniekiem ir jāveic papildu maksājumi savai veselības apdrošināšanai.

Kurus skars pārmaiņas?

Veselības ministre Anda Čakša iepriekš teikusi, ka brīvprātīgās iemaksas varētu nākties veikt apmēram 30 000 iedzīvotāju, tomēr pilnīgi precīzs valsts apdrošināto personu skaits būs zināms, kad sāks darboties apdrošināto personu datu bāze. Cik no tiem ir mikrouzņēmumu darbinieki, arī pagaidām nav zināms.

Pēc Finanšu ministrijas un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem, mikrouzņēmumos Latvijā patlaban strādājot vairāk nekā 70 tūkstoši darbinieku, bet no tiem apmēram puse ir nodarbināta arī citās darba vietās, kur tiek maksāta pilna sociālās apdrošināšanas iemaksa. Turklāt šis skaitlis mainās, jo, tuvojoties datumam, kad sāksies jaunā veselības aprūpes finansēšanas sistēma, daudzi mainot uzņēmējdarbības statusu no mikrouzņēmumiem uz citām uzņēmējdarbības formām.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) viceprezidente un Nacionālās stratēģijas padomes priekšsēdētāja Elīna Rītiņa sacīja, ka, rēķinot, cik daudzus mikrouzņēmuma nodokļa maksātājus skars jaunā veselības aprūpes pakalpojumu sistēma, jāizdala liela daļa tādu personu, kuras paralēli strādā tur, kur tiek veiktas sociālās iemaksas un līdz ar to viņu veselība ir apdrošināta un viņi līdz ar to saņems “pilno grozu”. Arī liela daļa pensionāru ir mikrouzņēmuma darbinieki, un pensionāri ietilpst valsts automātiski apdrošinātajās grupās.

Arī VM komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders skaidroja, ka arī citas MUN maksātāju grupas var būt iekļautas to personu lokā, kuru veselību valsts jau ir apdrošinājusi. Piemēram, ja tiek audzināts bērns, ja persona ir pensionārs, vai 2. grupas invalīds, vai pēc kādām citām pazīmēm.

“Atsevišķi paliek vien neliela daļa MUN maksātāju, kuri, visticamāk, sociālajās iemaksās nesamaksā pat valstī noteikto minimumu jeb sociālās iemaksas no minimālās algas, kas ir ap 150 eiro mēnesī. Tāpēc Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera jau tad, kad tika veikti grozījumi likumā par sociālo apdrošināšanu, aicināja sistēmu sakārtot tā, lai sociālās iemaksas summētos. Respektīvi, ja darbinieks ir samaksājis 100 eiro lielu mikrouzņēmuma nodokli, no kura 80% tiek novirzīti sociālajām vajadzībām, tad viņam vajadzētu ļaut piemaksāt tik daudz, lai sasniegtu valstī noteikto minimālo sociālo iemaksu no minimālās algas un līdz ar to valsts varētu apdrošināt viņa veselību,” sacīja E. Rītiņa un piebilda, ka Veselības ministrija šo priekšlikumu neesot atbalstījusi.

Mikrouzņēmumu visdrīzāk kļūs mazāk

E. Rītiņa uzskata, ka valstij nekavējoties vajadzētu izveidot to MUN maksātāju sarakstu, kuru veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas sasniedz vismaz valstī noteikto minimumu. Bet vienlaikus viņa norādīja, ka mikrouzņēmumu veidošanas intensitāte pakāpeniski sarūkot, jo tas vairs nav tik izdevīgs – šo uzņēmumu maksimāli noteiktais apgrozījums kalendārajā gadā ir samazināts no 100 000 eiro līdz 40 000 eiro, ir celta nodokļu likme no 9 līdz 15%, bet no 2019. gada viens darbinieks drīkstēs strādāt tikai vienā mikrouzņēmumā, lai novērstu šo uzņēmumu iesaistīšanos nodokļu optimizēšanā, mākslīgi sadalot mikrouzņēmumu vairākos uzņēmumos. E. Rītiņa uzskata, ka mikrouzņēmumi agrāk vai vēlāk pāries uz parasto nodokļu maksāšanas režīmu un līdz ar to nokļūs pilnā veselības aprūpes pakalpojumu groza saņēmēju vidū.

LTRK viceprezidente uzsvēra, ka šī uzņēmēju organizācija pilnībā atbalsta sociālās apdrošināšanas iemaksu sasaisti ar medicīnas pakalpojumu saņemšanu un ka Veselības ministrijai ir jānovērš jebkāda iespēja, lai no tiem mikrouzņēmuma darbiniekiem, kuri strādā algotu darbu tur, kur par viņiem tiek maksāta pilna sociālā iemaksa (35,09%), sākot no 2019. gada 1. janvāra, netiktu pieprasīts maksāt vēlreiz tikai tāpēc, ka ir neprecīza datu bāze.

Kas ir mikrouzņēmums

Mikrouzņēmums ir individuālais komersants, individuālais uzņēmums, zemnieka vai zvejnieka saimniecība, kā arī fiziskā persona, kas reģistrēta Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības veicējs, vai sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kur darbinieku skaits nav lielāks par piecām personām.

Mikrouzņēmuma apgrozījums gadā nepārsniedz 40 000 eiro.

Vairogdziedzeris ir endokrīnās sistēmas dziedzeris, kura pamatfunkcija ir regulēt vielmaiņu, nodrošināt hormonu sekrēciju, kā arī nervu sistēmas, sirds un citu orgānu normālu darbību. Vesels vairogdziedzeris ir veselības un labas pašsajūtas ķīla.

Bez vairogdziedzera hormoniem neiztikt

“Vairogdziedzeris ir mazs tauriņa formas dziedzeris, kas atrodas kakla priekšpusē, tieši zem ādamābola jeb vairogskrimšļa,” stāsta Capital Clinic Riga endokrinoloģe Gita Erta. “Vairogdziedzeris sastāv no divām daivām. Kopā ar citiem dziedzeriem tas ietilpst endokrīnajā sistēmā, kas izstrādā bioloģiski aktīvās vielas – hormonus, kuri cirkulē asinīs un ietekmē dažādu šūnu darbību. Vairogdziedzera hormoniem jābūt normālā līmenī. Neraugoties uz šā dziedzera nelielo izmēru, hormoni, ko tas izstrādā, piedalās praktiski visos procesos, kas notiek organismā, un ietekmē vielmaiņu šūnu, orgānu un pat gēnu līmenī, lielākoties sadarbojoties ar citiem hormoniem: insulīnu, glikagonu, glikokortikoīdiem un kateholamīniem.”

“Vairogdziedzera hormoni regulē vielmaiņu visā organismā, un īpaši jutīgas pret tiem ir sirds šūnas,” piebilst Juglas klīnikas endokrinoloģe Renāte Helda. “Bez vairogdziedzera hormoniem mēs dzīvot nevaram, un gadījumos, kad vairogdziedzeris kādu iemeslu dēļ tiek izoperēts vai ar to noticis kas cits nevēlams, hormoni jāuzņem papildus, pretējā gadījumā cilvēks var nomirt.”

Ja nedarbojas, kā nākas

No vienas puses, svarīgi zināt, vai vairogdziedzera forma un lielums atbilst normai, no otras puses – būtiski noskaidrot, vai tas pareizi darbojas, – turpina skaidrot endokrinoloģe Renāte Helda. “Vairogdziedzeris var būt palielināts, samazināts vai normāla izmēra, un visos šajos gadījumos tas var darboties labi. Bet var būt arī citādi – vairogdziedzeris var būt normāla izmēra, bet funkcionēt par ātru vai par lēnu.”

Kas tad notiek? Kad vairogdziedzera darbība ir pastiprināta un tas ražo pārāk daudz vairogdziedzera hormonu, kas cirkulē asinīs, šādu stāvokli sauc par hipertireozi. Savukārt hipotireoze jeb pavājināta vairogdziedzera funkcija nozīmē, ka vairogdziedzerī nepietiekami daudz sintezējas šo vielmaiņai ļoti svarīgo hormonu. To, kā darbojas vairogdziedzeris, nosaka, izdarot asinsanalīzes. Gan hipotireozes, gan hipertireozes gadījumā pacientam jālieto medikamenti – tos izraksta ārsts. Ja vairogdziedzera funkcija ir pavājināta, jādzer vienas zāles, ja pastiprināta – citas.

Cik bieži vajadzētu nodot asinsanalīzes, lai noskaidrotu, kā darbojas vairogdziedzeris. Daktere Renāte Helda skaidro: “Ja cilvēkam nav nekādu sūdzību, vairogdziedzera analīzes būtu jānodod reizi 3‒5 gados. Bet, ja slikti jūtas, bez citiem izmeklējumiem noteikti jāpārbauda arī vairogdziedzeris, piemēram, tas noteikti jādara, ja ir kādas problēmas ar sirdi. Ņemot vērā, ka vairogdziedzeris regulē visa organisma darbību, ir grūti noteikt, vai konkrētās sūdzības, piemēram, par nepamatotu nogurumu, izraisa tieši vairogdziedzeris, bet to vajadzētu pārbaudīt.”

To, ka cilvēkam ir hipertireoze vai hipotireoze, reizēm jūt, bet reizēm tam nav nekādu izpausmju. “Man ir bijuši pacienti, kuri kāda cita iemesla dēļ veikuši asinsanalīzes un konstatējuši, ka vairogdziedzeris funkcionē pārāk aktīvi. Parasti tādā gadījumā cilvēks kļūst emocionāli labils, viņš var par visu satraukties, būt raudulīgs, var būt depresija. Tikai, uzsācis ārstēšanos, viņš beidzot saprot, kā jūtas normāls cilvēks,” teic Renāte Helda.

Endokrinoloģe Gita Erta piebilst, ka izmaiņas vairogdziedzera darbībā pacients tiešām uzreiz var nesajust. Visbiežāk simptomi ir hroniski pieaugoši, un cilvēks pie tiem pakāpeniski var pierast un uztvert kā normu.

“Izmaiņas organismā var būt lēnas, bet tajā pašā laikā ārstam tās būtu jāpamana. Tomēr labā ziņa ir tā, ka vairogdziedzera slimības ir ārstējamas,” teic daktere Gita Erta. “Pacientam tikai atliek savlaicīgi aiziet pie ārsta, izstāstīt par savām sūdzībām, veikt asinsanalīzes un sākt adekvātu ārstēšanu. Vairogdziedzera hormonu noteikšana nav sarežģīta – tā ir standarta asinsanalīze, un to var veikt jebkurā laboratorijā.”

Kas liecina par problēmu

Endokrinoloģe Gita Erta uzsver, ka pacientiem, kuriem vairogdziedzeris nav vesels, var būt svīšana, nervozitāte, trīce, apātija, svara pieaugums, nespēks, aizdusa. Iespējami arī lokāli simptomi kaklā, pacients var sūdzēties par balss izmaiņām, epizodiskām rīšanas problēmām. Var būt diskomforta sajūta kakla rajonā – šķist, ka traucē virsdrēbes apkakles rajonā, cilvēkam patīk atpogāt krekla augšējo podziņu, lai nekas nepieskartos kaklam.

Vairogdziedzera izmeklēšana ir kompleksa. Nenoliedzami pamats ir ārsta apskate, iztaujāšana un skrīninga analīzes. Ja ar analīzēm viss kārtībā, pacientam nav kādu īpašu sūdzību un ārsts palpējot nav identificējis neko aizdomīgu, parasti tālāka izmeklēšana nav nepieciešama. Tikai tad, kad ārsts konstatē kādas novirzes, viņš var pieņemt lēmumu padziļināti izmeklēt vairogdziedzeri.

Negantie mezgliņi

Endokrinoloģe Renāte Helda iesaka ikvienam ne tikai nodot asinsanalīzes, lai noteiktu, kā darbojas vairogdziedzeris, bet arī veikt ultrasonogrāfiju, lai pārliecinātos, vai tajā nav kāda mezgla. Ja pārbaude notiek pirmoreiz un ārsts neko nekonstatē, nākamo var ieplānot pēc trim četriem gadiem. Ja atrod mezglu, atkārtotu ultrasonogrāfiju vajadzētu veikt reizi gadā.

“Mūsdienās mezglus vairogdziedzerī atklāj ne biežāk un ne retāk kā agrāk,” uzsver Renāte Helda. “Šajā ziņā mūsdienās ir viena būtiska atšķirība – ja pirms 20 gadiem ikviens, kuram vairogdziedzerī tika atklāts mezgls, kas bija lielāks par 1 cm, tika sūtīts uz operāciju, patlaban mēs tā vairs nedarām. Tas tālab, ka lielākā daļa – pat 99% gadījumu – vairogdziedzera mezgli ir labdabīgi. To veidošanās cēlonis pagaidām nav īsti skaidrs.

Ja vairogdziedzerī atrasts mezgls vai pat vairāki un skaidri zināms, ka tie ir labdabīgi, atkārtotas pārbaudes jāveic reizi gadā, jo pastāv varbūtība, ka tas var kļūt ļaundabīgs. Ja atrod mezglus ar paaugstinātu risku, veic punkciju – ārsts ar speciālu adatiņu paņem audu gabaliņu no vairogdziedzera mezgla iekšpuses, veic histoloģiskās analīzes un pārbauda, vai nav ļaundabīgo šūnu. Tā ir papildizmeklēšanas metode, ko veic tikai tiem mezgliem, kam konstatēts paaugstināts risks kļūt ļaundabīgiem.”

Uzmanīgi ar jodu!

Viena no bīstamākajām vielām vairogdziedzerim ir jods, un vislielāko kaitējumu veselībai mēs varam nodarīt, to uzņemot pastiprināti, brīdina daktere Renāte Helda. “Vairogdziedzerim nepieciešams jods, bet atkarībā no cilvēka vecuma un situācijas vajag tikai līdz 200 mikrogramiem joda dienā. Mikrograms ir viena miljonā daļa no grama. Internetā ir populāri ieteikumi, ka katru dienu jāizdzer pa pilienam joda pēc konkrētas shēmas. Ja parēķina, iznāk ļoti daudz. Tā tiešām var izraisīt vairogdziedzera darbības traucējumus. Ja jodu lieto par daudz, organismam tas ir ļoti bīstami.

Jods ļoti labi uzsūcas caur ādu, un gana daudz gadījumu, kad vairogdziedzera problēmas cilvēkiem radušās, jo viņi ilgstoši ārstējuši nagu sēnīti, smērējot nagus ar jodu.”

Ir uzskats, ka sievietēm jānēsā dzintara krelles, jo tās it kā labvēlīgi iedarbojoties uz vairogdziedzeri un ļaujot izvairīties no dažādām ar to saistītām slimībām. “Dzintara krelles ir ļoti skaistas. Ja sievietei tās patīk, viņa droši var tās nēsāt, tas nevienam nekaitēs. Bet vairogdziedzerim no tām ne silts, ne auksts,” mītu kliedē endokrinoloģe Renāte Helda.

Daktere Gita Erta atgādina – ejot pie ģimenes ārsta, nevajag kautrēties pavaicāt, vai ir nozīmētas vairogdziedzera analīzes. Noteikti vajag palūgt to izdarīt, ja ir simptomi, kas varētu liecināt par šā dziedzera funkcijas traucējumiem.

Kad bez operācijas neiztikt

Vairogdziedzera operācija vajadzīga šādos gadījumos:

kad jau ir atklāta onkoloģiska vairogdziedzera slimība,

kad vairogdziedzera mezgli pastiprināti ražo hormonus,

kad tie ir pārāk lieli un nospiež elpvadu vai barības vadu.

Kas notiek, kad mezglus izoperē? Tas atkarīgs no operācijas apjoma – ja bijis neliels mezgls, no vairogdziedzera netiek daudz izgriezts. Ja mezgls bijis onkoloģisks, pēc operācijas no vairogdziedzera pāri var palikt pavisam maz vai arī tas var tikt izņemts pilnībā.

Cilvēks nespēj dzīvot bez vairogdziedzera hormoniem, tāpēc svarīgi, kādā apjomā pēc operācijas palikusī tā daļa spēj tikt galā ar hormonu ražošanu. “Ir gadījumi, kad tā saražo vajadzīgos hormonus un zāles nav jālieto, pacients jūtas vesels,” norāda daktere Renāte Helda. “Bet, ja netiek galā ar savu uzdevumu, trūkstošā hormonu daļa jāaizvieto ar medikamentiem. Tas nav grūti izdarāms – medikamenti ir pieejami, arī lietošana ir vienkārša, turklāt tie nav dārgi (šādiem pacientiem 75% no zāļu cenas kompensē valsts, turklāt tie ir vieni no lētākajiem). Atliek atcerēties, ka zāles jādzer katru dienu – no rītiem, uzreiz pēc pamošanās.”

Slimo arī bērni

Rīgas bērnu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe Una Lauga-Tuņina uzsver – līdzīgi kā ar citām slimībām vairogdziedzera problēmas tiek konstatētas arī bērniem, turklāt nereti vēl maziem, kas agrāk – pirms gadiem desmit – nebija raksturīgi. Arī vairogdziedzera mezgli, to skaitā ļaundabīgie, pēdējos gados bērniem tiek atklāti salīdzinoši biežāk.

Kā vecāki varētu nojaust, ka viņu atvasītei kaut kas nav kārtībā ar vairogdziedzeri? “Analīzes, kas ļautu secināt, kā bērnam strādā vairogdziedzeris, bez pamata regulāri nevajadzētu nodot,” norāda endokrinoloģe. “Bērni ir ļoti pacietīgi un var nesūdzēties par sliktu pašsajūtu, kaut gan izmaiņas vairogdziedzerī varbūt jau ir diezgan izteiktas. Līdzīgi kā pieaugušajiem, arī bērniem mēdz būt nepatīkama sajūta kakla rajonā, līdz ar to nepatīk ciešs apģērbs ap kaklu. Nereti kāds cilvēks no malas – radinieki vai ģimenes ārsts – ievēro palielinātu kaklu. Sūdzības par bērna nervozitāti vai niķiem visbiežāk nav saistītas ar vairogdziedzera slimību, kaut gan, ja šādus bērnus vecāki aizved pie endokrinologa, viņi tiek pārbaudīti.

Par problēmām var liecināt tas, ka bērns ir maza auguma. Pārbaudīties vajadzētu arī tad, ja redzams, ka vairogdziedzeris ir palielināts.

Bērna vairogdziedzera veselību bez uzraudzības nevajadzētu atstāt, ja iepriekšējās paaudzēs bijušas nopietnas šā dziedzera slimības, jo tās var iedzimt. Vislabāk bērnu uz profilaktisko pārbaudi aizvest jau 5–7 gadu vecumā – vēl pirms došanās uz skolu. Otrs bīstamais vecums, kad mēdz parādīties vairogdziedzera darbības traucējumi, ir pusaudžu gadi.

Kādas pārbaudes būtu vajadzīgas? Parasti pietiek ar asinsanalīzēm. Ultrasonogrāfija nav tik būtiska kā pieaugušajiem, jo bērna vecumā vairogdziedzerī mezgli ir salīdzinoši reti.

Ja bērnam ir hipertireoze vai hipotireoze, ārstēšana ir līdzīga kā pieaugušajiem – ar medikamentiem. Atšķirība vien tā, ka bērniem šīs zāles valsts kompensē simtprocentīgi.

Būtu jāzina, ka dažādas akūtas slimības var ietekmēt vairogdziedzera hormonu līmeni, tādēļ labāk šīs analīzes nodot tad, kad fonā nav citas saslimšanas vai tās nav akūtā stadijā (ja tas, protams, iespējams), pretējā gadījumā analīzes var būt izmainītas.”

Mana pieredze

Indra: Domājām, ka vēzis 

Manai mammai, kurai jau 77 gadi, pirms kāda laika parādījās rīšanas traucējumi. Viņai arvien grūtāk bija norīt cietu barību, vēlāk arī šķidrumu. Bijām ļoti satraukušies, jo domājām, ka viņai ir barības vada vēzis. To, ka vainojams vairogdziedzeris, pat nenojautām, jo vizuāli neko nevarēja pateikt. Tikai, kad mammu ievietoja slimnīcā, lai šo problēmu izmeklētu, izrādījās, ka viņai izaudzis ļoti liels vairogdziedzeris ar daudziem mezgliem – tie bija izvietojušies pat aiz krūškaula, tāpēc nekas nebija redzams, un nospieda barības vadu. Kolīdz viņai vairogdziedzeri izoperēja, visas sūdzības pārgāja.

Inese, 45 gadi: Nemitīgi biju nogurusi 

Pirms vairākiem gadiem pēkšņi sāku justies slikti. Īpaši traucējošs bija nogurums. Kad biju pārnākusi no darba mājās, neko vairs nejaudāju, vien likties gultā. Arī no rīta jutos nogurusi. Ģimenes ārsts man nozīmēja asinsanalīzes. Tās parādīja, ka ar vairogdziedzeri kaut kas nav kārtībā. Man veica ultrasonogrāfiju, konstatēja, ka vienā pusē ir liels mezgls, bet otrā – mazāki. Veica operāciju. Vispirms izoperēja vienu mezglu, secināja, ka tas ir ļaundabīgs, pēc tam pārējos – arī tie bija ļaundabīgi, līdz ar to, daudz nedomājot, man tika izņemts viss vairogdziedzeris. Izgāju staru terapiju, pēc kuras vēzis, par laimi, atkāpās.

Esmu pieradusi dzīvot bez vairogdziedzera un nekādu diskomfortu nejūtu. Uzreiz pēc pamošanās tukšā dūšā (pusstundu pirms ēšanas) es dzeru vairogdziedzera hormonus, principā tas arī viss, ko daru, lai uzturētu labu veselības stāvokli. Vienīgā atšķirība ir tā, ka man pilnīgi mainījusies ķermeņa termoregulācija – ja agrāk man mūžīgi bija karsti, es regulāri svīdu, tagad man visu laiku ir auksti.

Šonedēļ Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Apvienotajā laboratorijā tika uzstādīta un uzsāka darbu īpaša laboratorijas iekārta – firmas Siemens ražotā “Atellica”, vēsta slimnīca.

Iepazīstinot uzaicinātos interesentus ar jauno ierīci, Laboratorijas vadītāja Dagnija Straupmane uzsvēra – šāda laboratorijas iekārta nav ne Lietuvā, ne Igaunijā, un tuvākajās Ziemeļeiropas valstīs tādas ir vien dažas. Iekārta ir unikāla tādēļ, ka tās izstrādē ir piedalījušies tās lietotāji – mediķi, liekot lietā zināšanas par to, kas vajadzīgs, lai darbs notiktu ātrāk un labāk.

“Tā ir iekārta, par kuras iegādi sapņo visi speciālisti, bet mums ir tā laime jau šodien uzsākt darbu ar to,” priecājās D. Straupmane.

No iekārtas varēs ļoti ātri saņemt augstākās kvalitātes bioķīmijas un imūnķīmijas izmeklējumus. Šie izmeklējumi veido lielu daļu no kopējā izmeklējuma klāsta laboratorijā, un šeit – vienā iekārtā – ir apvienoti divi moduļi, turklāt sistēma spēj pati sašķirot analīžu stobriņus pareizajos virzienos un ļoti ātri pārvietot tos pa magnētisko lenti, kura ir unikāla savā darbībā.

Pacienta ārstējošais ārsts kopā ar ātriem un precīziem rezultātiem saņems ārstēšanai noderīgu informāciju.

Iekārtas uzstādīšanā Slimnīcā piedalījās “Siemens” tehniskie speciālisti gan no Latvijas, gan ārvalstīm. PSKUS Apvienotās laboratorijas darbinieki saņēma īpašas apmācības – gan teorētiskas, gan mazās darba grupās patstāvīgi veicot praktisko darbu ar jauno ierīci.

“Esmu izvēlējies ģimenes ārstu, kurš strādā privātpraksē, par vizīti maksāju ar polisi, ko iedod darbavieta. Lasīju, ka ģimenes ārsti pieprasa par 30% palielināt kapitācijas naudu, tātad to, ko valsts samaksā par ģimenes ārsta praksē pierakstīto pacientu veselības aprūpi. Ja par manu vizīti samaksā apdrošinātājs, tad kur nonāk mana sociālā nodokļa daļa? Lūdzu, izskaidrojiet, kādas ir atšķirības, ejot pie ārsta, kurš sniedz valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus, un tāda, kurš strādā privātpraksē!”

Veselības ministrijas speciālisti atbild, ka ģimenes ārsta aprūpe tiek nodrošināta ikvienam Latvijas iedzīvotājam, protams, katram ir brīva izvēle izmantot to vai ne. Satversmē noteikts, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Savu ģimenes ārstu var noskaidrot, sazinoties ar Nacionālo veselības dienestu vai ielogojoties savā E-veselības profilā.

Ja kādu iemeslu dēļ cilvēks nevēlas vai nevar apmeklēt savu ģimenes ārstu, piemēram, dzīvesvietas maiņas dēļ, ir iespējams sameklēt citu ģimenes ārstu.

“Ikviens var izvēlēties apmeklēt privātu ārstu. Taču vēršam uzmanību, ka ārsts, kurš nav noslēdzis līgumu ar Nacionālo veselības dienestu par valsts apmaksātās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, nevar nosūtīt pacientu uz valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem – izmeklējumiem, ārstu konsultācijām, arī izrakstīt valsts kompensējamos medikamentus. Tātad visi nepieciešamie veselības aprūpes pakalpojumi pacientam būs par maksu.”

Sestdien, 8.septembrī, notiekošajā Latvijas simtgades pasākumā “Lauki ienāk pilsētā” apmeklētājus aicina iesaistīties dažādās veselību veicinošās aktivitātēs, informē Veselības ministrija.

Veselības ministrijas teltī būs iespējams uzzināt, cik patiesībā rūpnieciski ražoti produkti satur pievienoto cukuru, iepazīties ar Latvijas veselīgiem produktiem un atpazīt Latvijas veselīgo gardumu nosaukumus pirms 100 gadiem un tagad. Mazajiem apmeklētājiem būs iespēja tikties ar “Zobiņu Baltiņu” un iepazīties ar mobilo zobārstniecības autobusu.

Tāpat apmeklētājus aicinās iepazīties ar Eiropas Sociālā fonda līdzfinansētā projekta “Kompleksi veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi” aktivitātēm, kas tiek īstenoti visās valsts pašvaldībās.

Plkst. 13:00 pie Veselības ministrijas telts pasākuma dalībnieki aicināti vingrot kopā ar veselības ministri Andu Čakšu.

Pasākumu “Lauki ienāk pilsētā” rīko Zemkopības ministrijas un nodibinājuma „Fonds Latvijas lauksaimniecības attīstībai”.

Pasākums norisināsies Rīgā, 11. Novembra krastmalā no plkst. 10:00 līdz 20:00.

Veselības ministre Anda Čakša (ZZS) atbalsta lēnas, ar iedzīvotāju un darbinieku interesēm saskaņotas pārmaiņas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD), aģentūrai LETA sacīja pati ministre.

Pēc viņas paustā, veicot jebkuras pārmaiņas, ļoti svarīgi izskaidrot, kāpēc vispār tās ir nepieciešamas, turklāt ne tikai iekšējam kolektīvam, bet arī sabiedrībai kopumā.

Čakša atzina, ka komunikācija saistībā ar NMPD darba organizācijas izmaiņām no paša sākuma “varbūt nebija izcila”, jo tas, ka viņa kā ministre saprot problēmu, vēl nenozīmē, ka visi to saprot tāpat. “Un kāpēc jārisina kaut kas, ko es nesaskatu kā problēmu,” vaicāja ministre, piebilstot, ka šī iemesla dēļ ir ļoti svarīgi izstāstīt visu pilnībā.

Vienlaikus Čakša uzskata, ka NMPD un Veselības ministrijas (VM) sarunas ar Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrību (LVSADA) palīdzējušas iepazīstināt sabiedrību ar problēmām, kas NMPD veidojas saistībā ar cilvēkresursu trūkumu un lielo darbastundu apmēru pret ierobežoto darbinieku skaitu.

Ministre uzsvēra, ka tagad būtiskākais, lai cilvēki saņemtu palīdzību normatīvos noteiktajā laikā, kā arī, ka cilvēkus aprūpē, zinošs personāls.

Jau ziņots, ka NMPD veic darba organizācijas izmaiņas, kuru dēļ LVSADA sāka kolektīvo interešu strīda procedūru un iesniedza NMPD vadībai strīda prasību nemazināt dienesta Latgales, Vidzemes un Zemgales reģionos diennakts brigāžu skaitu.

Patlaban kolektīvo interešu strīds pārtraukts, jo VM, NMPD un arodbiedrība panākusi vienošanos, kas paredz uz laiku pārtraukt turpmāku NMPD brigāžu pārveidošanu Latgales, Vidzemes un Zemgales reģionos, bet turpināt pārmaiņas Rīgas un Kurzemes reģionā, veicot pastarpinātu rezultātu uzraudzību. Vienlaikus līdz 1.novembrim NMPD jāapkopo un jāiesniedz ministrijai informāciju par dienesta darba organizācijas izmaiņu rezultātiem, bet līdz tiek izvērtēti iegūtie dati, netiek turpināta brigāžu pārveidošana Latgales, Vidzemes un Zemgales reģionos.

Dienesta direktore Cipule jau iepriekš skaidroja, ka izmaiņas saistītas ar to, ka lielākā daļa jeb 80% izsaukumu notiek dienas laikā. Piemēram, dienā Latvijā tiek saņemti 963 izsaukumi, darbojoties 188 brigādēm, bet naktī – 243 izsaukumi, kurus veic kopumā 170 brigādes. Pēc izmaiņām dienas brigāžu skaits tiks palielināts divas reizes, proti, līdz 36 brigādēm. Vienlaikus nemainīšoties kopumā diennaktī strādājošo brigāžu skaits.

Vienlaikus turpmāk iecerēts brigādes organizēt atbilstoši izsaukumu profilam. Uz izsaukumiem ar visaugstāko prioritāti dosies divu veidu diennakts brigādes – brigādes ar diviem mediķiem un šoferi, kā arī ārsta speciālista brigāde, kura ir bez šofera. Vidējas prioritātes izsaukumus apkalpos gan diennakts, gan dienas brigādes, kurās būs divi mediķi bez šofera. Savukārt zemās prioritātes izsaukumus apkalpos dienas brigādes un nakts brigādes, kurās varēs atrasties arī cilvēks, kurš apgūt ārsta palīga profesiju, lai uzlabotu savas praktiskās iemaņas.

Neregulāra vēdera izeja, nomākta seksuālā apetīte, straujš svara pieaugums vai – tieši otrādi – tā zudums, izvalbītas acis… Šie simptomi, šķiet, savstarpēji nekādi nevar būt saistīti, bet faktiski tiem var gan būt kas vienojošs: slims vairogdziedzeris. Tas tikai no skata ir neliels –  patiesībā vairogdziedzeris ir vesela hormonu fabrika.

Fakti par vairogdziedzeri

* Vairogdziedzeris atrodas kakla apakšējā daļā. Tas ir ap 6 cm augsts un 6 cm plats, sver aptuveni 30 gramu.

* Tas ražo divu veidu hormonus: T3 un T4. Tie ir svarīgi visu organisma šūnu attīstības procesā.

* Vairogdziedzeris sāk funkcionēt jau embrija stadijā. Tas ietekmē augšanas un īpaši nervu sistēmas veidošanos topošajam bērnam un arī turpmāk gādā par attīstīšanos un nobriešanu.

* Savukārt vairogdziedzera darbību regulē hormons TSH, kas rodas smadzeņu daļā hipofīzē. Ja vairogdziedzera hormonu asinīs par maz, TSH izdalās pastiprināti, stimulējot vairogdziedzera darbību. Ja hormonu par daudz, TSH izstrāde samazinās.

* Ja pašregulējošais mehānisms kaut kādu iemeslu dēļ vairs nedarbojas, kā nākas, organismā var būt par daudz vairogdziedzera hormonu (to sauc par hipertireozi) vai arī to trūkt (hipotireoze).

* Ja vairogdziedzera hormonu par daudz, ir paātrināta sirdsdarbība, āda – karsta un mitra, ir caureja, krītas svars, cilvēks ir viegli aizkaitināms un agresīvs.

* Ja vairogdziedzera hormonu par maz, sirdsdarbība palēninās, āda ir vēsa un bieza, sākas aizcietējumi, pieaug ķermeņa svars, ir atmiņas traucējumi un depresijas pazīmes.

* Vairogdziedzera darbībā svarīgs elements ir jods. Organisms to uzņem ar ēdienu. Ja cilvēks ēd pilnvērtīgu pārtiku, arī joda tajā pietiek (vajag ap 300 mikrogramu dienā).

* Jods atrodams zivīs, olās, gaļā, zaļajās pākšu pupiņās, vēžveidīgajos, jūraskāpostos, sojas un piena produktos.

Mūsu eksperti

Gita Erta,Capital Clinic Riga endokrinoloģe

Renāte Helda, Juglas klīnikas endokrinoloģe

Una Lauga-Tuņina, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe

Lasītājs jautā: “Mazdēls visu laiku klausās mūziku austiņās. Reizēm pat no malas dzirdams pamatīgs sitaminstrumentu ritms. Kā viņa dzirdi ietekmē tāda skaļa mūzikas klausīšanās?”

Atbild LOR klīnikas dzirdes aparātu akustiķis Kaspars Lapsa: “Šobrīd tas ir moderni. Daudzi brauc ar divriteni, skrien, iepērkas veikalā, kamēr austiņās skan iemīļotā mūzika, ziņas vai audiogrāmata. Viss atkarīgs no skaļuma un austiņām. Ja garāmgājēji dzird ne tikai mūziku, bet arī saklausa dziesmas vārdus, skaidrs, ka tā uzgriezta par skaļu.

Iesaku ikdienā lietot nevis standarta austiņas, kas nāk komplektā ar atskaņotāju, bet gan tādas, kas apņem ausis. Ja izmanto ausīs iebāžamās austiņas un atrodas uz ielas, kur trokšņu fons ir augsts, ierīce gribot negribot jānoregulē uz lielāku skaļumu. Austiņas, kas apņem ausi, apslāpē fona troksni, turklāt skaņu amplitūda, ko tās spēj atskaņot, ir daudz plašāka. Tās palīdz labāk sadzirdēt un izbaudīt arī klusu mūziku.

Turklāt nedrīkst aizmirst, ka ausis tāpat kā acis ir jāatpūtina, – 15 minūtes ik pēc stundas. Ir cilvēki, kuriem vajag, lai aizmiegot austiņās skanētu mūzika. Tas gan ne sevišķi bojā dzirdi, toties stimulē smadzenes, kur skaņas tiek pārveidotas, neļaujot tām naktī atpūsties.”

Pacientu parādi slimnīcām ar katru gadu pieaug, un šobrīd par ārstēšanos slimnīcā nav norēķinājušies apmēram 10% pacientu. Ir arī tādi parādi, kas krājas gadiem, piemēram, Rīgā kāds parādnieks slimnīcā nonācis 90 reizes, un katru reizi ir saņēmis palīdzību, jo to atteikt mediķi nedrīkst, svētdien vēstīja raidījums „LNT Ziņas sešos”.

Nemaksātāju sarakstā visvairāk ir sociāli nelabvēlīgi klienti, maznodrošinātie, studenti, kā arī liela daļa – pat līdz 25% – darba ņēmēji. Zīmīgi, ka katru mēnesi parādi būtiski sarūk pensijas saņemšanas datumos, jo pensionāri ir tie, kas savas saistības cenšas nokārtot. Slimnīcu pārstāvji atgādina, ka, ja pacientam nepienākas atbrīvojumi, bez maksas ir tikai neatliekamās palīdzības mašīna. Par visiem pārējiem sniegtiem pakalpojumiem slimnīcā ir jāmaksā. Un praktiski visas slimnīcas piedāvā iespēju parādu segt pa daļām gada laikā.

“Katru mēnesi slimnīcai parādā paliek aptuveno 200 cilvēku. Līdz ar to mēs katru mēnesi sagatavojam aptuveni 200 aploksnes ar atgādinājumu šiem cilvēkiem, ka ir jāveic maksājums. Ir cilvēki, kuri reaģē un šo parādu nomaksā. Bet pēc tam aptuveni 100 nonāk jau līdz parādu piedziņas firmai,” stāsta Liepājas Reģionālās slimnīcas pārstāve Indra Grase. Kopumā katru gadu pacienti Liepājas slimnīcai paliek parādā 50 000 eiro, kas reģionālai slimnīcai ir liels finansiālais slogs.

Liepājas slimnīca pirms nodot lietu piedzinējiem, sūta nemaksātājiem atgādinājumus vēstuļu formātā. Tikmēr pati lielākā – Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca (RAKUS) – sākusi par parādu atgādināt ar īsziņas palīdzību. “Tagad mēs jau esam palaiduši testa režīmā un pakalpojums jau strādā, ka cilvēki, kuri ir norādījuši sava mobilā telefona numuru, saņems īsziņas formātā atgādinājumu [par parādu],” stāsta RAKUS pārstāve Inguna Potetinova. Pacienti RAKUS jau ir parādā 4,7 miljonus eiro. Pagājušajā gadā vidējais parādnieks nebija samaksājis 105 eiro par stacionāriem, un 8 eiro – par ambulatoriem pakalpojumiem. Naudu slimnīca cenšas atgūt ar parādu piedziņas firmu palīdzību, taču par to saņēmusi daudz sūdzību, tādēļ tagad nolemts nemaksātājus vispirms brīdināt.

Parādu piedziņa ir efektīva tika 20% līdz 30% gadījumu. Latvijas Slimnīcu biedrība lēš, ka kopējā pacientu nenomaksāto rēķinu summa jau ir pārsniegusi 10 miljonus eiro.

Lai pēc iespējas agrāk atklātu un novērstu sirds un asinsvadu slimību riskus, bet vajadzības gadījumā – uzsāktu ārstēšanu, papildus ikgadējai profilaktiskajai apskatei pie sava ģimenes ārsta pacientiem, sākot no 40 līdz 65 gadu vecumam, reizi piecos gados pienāksies arī papildu pārbaudes un valsts apmaksāti izmeklējumi.

Slimo pārāk daudzi

Biežākās sirds un asinsvadu slimības Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, ir arteriālā hipertensija, koronārā sirds slimība, tajā skaitā miokarda ­infarkts, aritmija, sirds mazspēja, kā arī galvas smadzeņu asinsrites traucējumi, insults. Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina, ka tikai pērn vien asinsrites slimību dēļ slimnīcā nonāca 57, 4 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, bet nomira 15 838 (salīdzinājumam – ar ļaundabīgajiem audzējiem – 5989).

“Jebkura sirds un asinsvadu slimība, visbiežāk koronārā sirds slimība un arteriālā hipertensija, kura netiek laikus diagnosticēta un ārstēta, novājina sirds muskuli, tā spēju apgādāt audus, orgānus ar asinīm un veicina sirds mazspējas attīstību. Cilvēks jūt, ka viņš nogurst ātrāk nekā parasti, pat miera stāvoklī viņam ir paātrināts pulss, trūkst elpas, uz kājām parādās tūska, zūd apetīte. Apmēram 4% pacientu ir asimptomātiska sirds mazspēja. Tas nozīmē, ka par izmaiņām sirds darbībā pacienti nemaz nenojauš,” norāda P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas kardioloģe, sirds mazspējas darba grupas vadītāja Gunta Kamzola, uzsverot, ka vislabākā sirds un asinsvadu slimību ārstēšanas metode ir profilakse. Ja dažus riska faktorus, piemēram, dzimumu, vecumu, iedzimtību nevar ietekmēt, pārējos, piemēram, kaitīgos ieradumus, novērst ir katra cilvēka spēkos.

Speciāliste teic, ka, jau sasniedzot 35 gadu vecumu, ikvienam vajadzētu sekot līdzi savam holesterīna līmenim un asinsspiedienam, bet, ja kāds no ģimenes locekļiem slimojis ar sirds un asinsvadu slimībām, tam vajadzētu pievērst īpašu uzmanību.

Ko apmaksās valsts?

Lai mainītu neiepriecinošo statistiku, agrīni atklātu sirds un asinsvadu slimības, bet, pats galvenais, noteiktu un pēc iespējas novērstu katra cilvēka individuālos saslimšanas riskus, uzsākta profilakses programma, kuras īstenošanai šā gada otrajā pusē valsts atvēlējusi 2, bet 2019. gadā – 2,6 miljonus eiro. Saskaņā ar to ik gadu noteiktas vecuma grupas pacientiem – 40, 45, 50, 55, 60 un 65 gadu vecumā – ģimenes ārsta praksē veiks mērķtiecīgas profilaktiskās pārbaudes. Šogad tās attieksies uz 1978., 1973., 1968., 1963., 1958. un 1953. gadā dzimušajiem.

Vispirms ģimenes ār­sta māsa vai ārsta palīgs izvērtēs pacienta sirds un asinsvadu slimību un smēķēšanas vēsturi, izklausīs sirdi, izmērīs asinsspiedienu, vidukļa apkārtmēru, noteiks ķermeņa masas indeksu, kā arī kopējā holesterīna un glikozes līmeni asinīs. Pēc tam ģimenes ārsts, izmantojot SCORE metodi, aprēķinās pacienta individuālo fatālu kardiovaskulāru notikumu risku tuvāko 10 gadu laikā. Ņem vērā piecus kritērijus: dzimumu, vecumu, smēķēšanu, sistolisko asinsspiedienu un kopējā holesterīna līmeni. Riska vērtējuma skala ir visai plaša, sākot ar mazāk par 1% un beidzot ar pāri par 10%. Tā kā SCORE noteikšana tiek veikta profilaktiskās apskates laikā, tad pacienta iemaksa netiks iekasēta.

Vadoties no iegūtā sirds un asinsvadu saslimšanu riska novērtējuma, ģimenes ārsts pacientiem, kuriem tas ir mazāks par vienu procentu, iesaka veikt nepieciešamās izmaiņas dzīvesveidā un nepieciešamības gadījumā sākt asinsspiedienu normalizējošu terapiju. Nākamā profilaktiskā skrīninga pārbaude paredzēta pēc pieciem gadiem. Savukārt tiem, kuriem risks augstāks par vienu procentu, papildus būs jāveic asins bioķīmiskā analīze, lai noteiktu labā un sliktā holesterīna līmeni jeb lipīdu frakcijas, kreatinīna līmeni, kas raksturo nieru darbību, bet pacientiem ar glikozes līmeni tukšā dūšā virs 6,1 mmol/L – arī glikozētā hemoglobīna līmeni. Atbilstoši analīžu rezultātiem ārsts izrakstīs medikamentus, kas samazinās holesterīna līmeni vai novērsīs trombu veidošanos, bet pacientiem ar augstu kopējā un sliktā jeb zema blīvuma holesterīna līmeni ieteiks šādas analīzes veikt arī pārējiem ģimenes locekļiem.

Ja pacienta sirds un asinsvadu slimību risks ir vidējs vai augsts, ģimenes ārsts nosūta pacientu veikt virkni valsts apmaksātu izmeklējumu: elektrokardiogrāfiju, ehokardiogrāfiju, miega artēriju ultrasonoskopiju un veloergometriju, kā arī kardiologa vai asinsvadu ķirurga konsultāciju. Ja nosūtījumā būs atzīme par augstu vai ļoti augstu kardiovaskulāro risku, medicīnas iestādēm šie pakalpojumi jānodrošina 1 – 3, bet bez šādas atzīmes 3 – 6 mēnešu laikā no dienas, kad pacients tajā vērsies.

Kardiologa viedoklis

Veselības centru apvienības poliklīnikas “Elite” kardiologs Ivars Vaskis: ” Jaunā profilakses programma ir ļoti laba. Pats galvenais – lai tā būtu dzīvotspējīga. Noteikti laika intervāli, kuros pacientiem obligāti jāsaņem valsts apmaksātās speciālistu konsultācijas un izmeklējumi, taču, piemēram, šobrīd mūsu veselības centrā valsts piešķirto kvotu ietvaros uz kardiologa konsultāciju jāgaida trīs, uz ehokardiogrāfiju – četri, uz galvas smadzeņu asinsvadu izmeklēšanu ar doplerogrāfijas metodi – arī apmēram četri mēneši. Salīdzinoši īsāka rinda ir tikai uz slodzes testiem. Pirms valsts noteiktā 40 gadu vecuma padziļinātu profilaktisko sirds veselības pārbaudi saziņā ar savu ģimenes ārstu ieteiktu veikt cilvēkiem, kuri ilgstoši strādā kādā no augsta riska profesijām ar forsētām slodzēm – policistiem, ugunsdzēsējiem, glābējiem, kā arī smaga fiziska darba darītājiem un tiem, kuriem ģimenē jau bijuši pāragras nāves gadījumi, saistīti ar sirds un asinsvadu slimībām. Šim mērķim var izmantot arī tā saucamās “chek-up” jeb kompleksās kardioloģiskās pro­grammas, kas ļauj ietaupīt laiku, analīzes, izmeklējumus un speciālistu konsultācijas par maksu nodrošinot vienas divu dienu laikā.”

Programmā nepiedalās:

• pacienti līdz 40, kā arī pēc 66 gadu vecuma,
• tie, kuri jau slimo ar kādu no kardiovaskulārajām slimībām, tajā skaitā bijis miokarda infarkts vai akūts koronārs sindroms, veikta koronāro artēriju šuntēšana vai citu artēriju revaskularizācija, bijis insults, išēmiska lēkme, aortas aneirisma vai perifēro artēriju slimība,
• tie, kuriem angiogrāfijas, ultrasonoskopijas vai citā diagnostiskā izmeklējuma laikā atklāta aterosklerotiska panga koronārā, miega vai citā artērijā;
• pacienti ar pirmā vai otrā tipa cukura diabētu, kuriem ir viens vai vairāki sirds un asinsvadu slimību riska faktori, piemēram, smēķēšana, hiperholesterinēmija vai izteikta arteriāla hipertensija,
• pacienti ar diagnosticētu smagu vai vidēji smagu hronisku nieru slimību, smagu (trešās pakāpes) arteriālo hipertensiju vai ģimenes jeb primāro hiperlipidēmiju.

Autores: Zane Eniņa, Indra Ozoliņa

Regulāri mazgāt, pāris reižu dienā pabarot ar mitrinošu krēmu, apgriezt kāju nagus – tas ir ikdienas rūpju minimums, kas nepieciešams pēdām. Ja ar to par maz un pēdu ādas vai nagu stāvoklis nešķiet apmierinošs, labāk lūgt padomu speciālistam, nevis pašam ķerties pie kādiem nopietnākiem aprūpes līdzekļiem vai ārstēšanas.

Veselības centra 4 Dermatoloģijas klīnikas un Pēdu centra ārstnieciskās pēdu aprūpes speciāliste Iveta Skadmane-Šūmākere atzīst – viņas praksē reti gadās redzēt ļoti veiksmīgus pašrocīgas pēdu kopšanas rezultātus, drīzāk gan otrādi. Šajā ziņā nevēlamu darbu paveic reklāma, popularizējot dažādus rīkus un līdzekļus, piemēram, papēžu vīles un nagu knaibles. “Cilvēki domā, ka atliek vien iegādāties kādu no kopšanas līdzekļiem un tad visu varēs paši paveikt,” saka speciāliste. “Bet vai tad paši mājās, piemēram, labojam zobus? Pats sev sirdi arī nevar izmeklēt! Ja ar pēdām ir problēmas, tās vislabāk pamanīs un novērtēs speciālists.”

Minimālā programma

Ja pēdu āda un nagi ir veseli, pie kopšanas speciālista nav jāiet katru mēnesi. Ikviens pēdu veselības labā var darīt tik daudz, kā regulāri tās mazgāt un divreiz dienā ieziest ar mitrinošu krēmu. “Ja āda ir pabarota, tā ir pasargāta. Ja papēži saplaisājuši, imūnsistēmai ir grūtāk darboties, paaugstinās uzņēmība pret infekcijām un sēnīšu slimībām. Pat ja viss pārējais ķermenis ir apkopts un atbilstīgi saģērbts, bet pēdas nav aprūpētas, var būt dažādas problēmas, jo pēdām diendienā jāiztur visa mūsu ikdienas gaitu slodze.”

Pats var arī apgriezt kāju nagus, ņemot vērā to formu. Nevajadzētu nogriezt ne par garu, ne par īsu. Vēlamais ataugušā naga garums ir 1,5–2 milimetri. Ja apgriež pārāk īsu, sāk sabiezēt zem naga esošais specifiskais audu slānītis hiponīhijs. Tas paceļ nagu uz augšu, atverot vārtus infekcijām un citām slimībām. Ja nags ir pārāk garš, pirksti vairs nevar labi justies apavos un lūst. “Nagam pa vidu atrodas tā dēvētā stresa zona. Ja naga gals pastāvīgi atspiežas pret apavu, var aplūzt naga malas, pārdurot mīkstos audus, veicinot naga ieaugšanu un iekaisuma procesus,” paskaidro speciāliste. Nevajadzētu arī ļoti nopūlēties, no panadzēm izķeksējot katru melnumiņu: ar asu instrumentu var ievainot ādu, mikrobi nonāk brūcē, rodas iekaisums, izveidojas strutu kabatas. “Katru zeķes pūciņu nevajag censties izkasīt. Pietiek, ja mazgājot nedaudz paberzē kāju pirkstus ar suku vai pumeku.”

Svarīgi arī ērti un sezonai piemēroti apavi – tie jākopj un pietiekami bieži jāmaina. Ja laiks ir mitrs un samirkst zābaki, bet netiek pārvilkti, pēdu āda pastāvīgi ir pakļauta atmiekšķēšanai, veidojas slimībām labvēlīga vide. Tāpēc ieteicams apavus mainīt, samirkušos izžāvēt, no iekšpuses dezinficēt.

Pēdas jāatslogo un jāatpūtina. Tikpat būtisks ir veselīgs dzīvesveids, jo pēdu un kāju nagu veselība ir organisma kopējā stāvokļa atspulgs.

Nepārcensties ar noberšanu

Patiesībā daudzi pārcenšas ar pēdu aprūpi. Viena no izplatītākajām kļūdām – lai no papēžiem nokasītu pārragojušās ādas slāni, pēdas vispirms tiek pamatīgi izmērcētas un pēc tam ar lielu entuziasmu berztas un vīlētas. Cits pat liek lietā kādu asmenīti, lai lieko slāni nogrieztu. “Ūdenī pēdu āda ir izmērcēta, tāpēc tiek noņemta pārāk bieza atmirušo audu kārta. Pēc tam staigājot ir nepatīkama sajūta,” apraksta Iveta Skadmane-Šūmākere. “Spiediens pastiprināti kairina nervus, tāpēc šūnas sāk intensīvi dalīties, lai tos aizsargātu, un notiek tas, kas tautā jau labi zināms: jo vairāk pēdas apstrādā, jo intensīvāk veidojas ādas sabiezējumi.”

Paņēmienus un rīkus, kā nokasīt papēžu ādu, pārzina daudzi, taču par instrumentu kopšanu vai traumētās ādas aprūpi informācijas trūkst. Piemēram, pēdu vīles pēc lietošanas ir pilnas ar atmirušās ādas daļiņām. Vai tās tiek pietiekami notīrītas, dezinficētas? Savukārt pēdās pēc pārmērīgas beršanas var izveidoties plaisas. Ja vēl ir ādas problēmas, nākamajā reizē, lietojot tos pašus instrumentus, dziļi ādā tiek ieberzta infekcija. Nepietiek paskatīties jūtūbā vai vienreiz mūžā aiziet pie pedikīra, pavērot, kā viņš rīkojas, un tad darīt pašam. “Tad arī zobus varam mēģināt labot paši – kā misters Bīns,” pajoko mediķe. Pēdu kopšanas speciālista instrumenti ir dezinficēti un sterilizēti, citus izmanto tikai vienu reizi, bet mājas apstākļos tas īsti nav iespējams.

Tas gan nenozīmē, ka pats pēdu ādu vispār nedrīkst vīlēt, taču tas jādara maigi, vienā virzienā un bez mērcēšanas, tikai nedaudz samazinot keratozo slāni un neskarot dzīvos, jutīgos audus. Šādu apstrādi nedrīkst veikt arī pārlieku bieži – jāņem vērā, ka āda atjaunojas aptuveni mēneša laikā. “Vēlams mazāk vīlēt, bet lietot pēdu skrubi – tas būs saudzīgāks atmirušā slāņa noņemšanas veids. Pēc tam jāuzklāj krēms vai eļļa – notiks dziļāka mitrināšana,” iesaka speciāliste un piebilst, ka efektu var pastiprināt, pēdas ietinot pārtikas plēvē un uzaujot zeķi. Šādi pēdas jānotur 20 minūtes.

Ādas sabiezējumi nereti veidojas nepareiza pēdu noslogojuma dēļ. To iespējams novērtēt, veicot podometriju. Izvēloties piemērotus apavus un izmantojot īpašas zolītes ar supinatoriem, silikona uzmavas vai citus palīglīdzekļus, iespējams slodzi izlīdzināt.

Pret svīšanu

Ja pēdas svīst un slikti ož, smaržīgu krēmu lietošana nelīdzēs: nelāgo smaku izraisa baktērijas, bet pašiem sviedriem ir neitrāla smarža. Ja svīšana ir intensīva, jāapmeklē dermatologs un jāmeklē cēloņi. Iespējams, tie ir pavisam vienkārši novēršami – atliek ievērot higiēnu, kājas pietiekami bieži nomazgāt, regulāri mainīt zeķes un valkāt piemērotus apavus. Atšķirīga aprūpe var būt vajadzīga pusaudžiem, kuriem organismā plosās hormoni un pārmaiņas ķermenī izpaužas kā pastiprināta svīšana. Cits cēlonis var būt, piemēram, veģetatīvā distonija, kad panikas lēkmes brīdī viss ķermenis vai kāda tā daļa pārklājas sviedriem. “Pūderi vai aromātiski krēmi daudz nelīdzēs – kājas izsutīs vēl vairāk vai pievienosies alerģiskas reakcijas. Skaidrs, ka jānovērš svīšanas cēlonis un atkarībā no tā jāpielāgo kopšanas līdzekļi. Tie var būt antibakteriālie krēmi ar sudraba joniem, kā arī dažādas pēdu kopšanas procedūras,” paskaidro Iveta Skadmane-Šūmākere.

Nagi kā ziedlapiņas

Veseli kāju nagi ir maigi rozā un caurspīdīgi. Novirzes no normas – stipri sabiezējuši, drūpoši, iedzelteni vai brūngani, slāņaini, plankumaini, rievaini, ieauguši nagi – liecina par problēmām. Pirms ķeras pie kopšanas, jānoskaidro pārmaiņu cēloņi. Iespējams, pie vainas pārāk mazu apavu valkāšana – nagi tiek pakļauti pastāvīgam triecienam vai spiedienam. Nagu izskatu maina arī infekcijas, sēnīšu slimības un nagu psoriāze. Vēl viens iemesls var būt liekais svars. Tā vietā, lai nagu izskata maskēšanai lietotu laku, ieteicams apmeklēt podologu vai dermatologu.

“Neviens profesionālis neizteiks kādas piezīmes vai pārmetumus, bet vienīgi centīsies palīdzēt,” kautrīgos iedrošina speciāliste, atzīstot – atklāt svešam skatienam pēdas var šķist tikpat intīmi kā iet pie ginekologa vai zobārsta.

Ja pretī raugās varžacis

Līdzīgi kā sabiezējumi, arī varžacis ir ādas aizsargreakcija uz pastāvīgu kairinājumu. Sākumā šajā vietā var veidoties tulzna. Ja to ignorē, āda, lai pasargātu dzīvos audus, sabiezē. Varžacij pakāpeniski izveidojas keratīna serde, kas iespiežas arvien dziļāk audos. Visbiežāk šādi veidojumi rodas uz kāju mazajiem pirkstiņiem un starp piekto un ceturto pirkstu, bet īpaši sarežģīti jāārstē varžacis pēdas centrā – vietā, kur sākas pirksti, velves priekšējā daļā: šādu dziļo varžacu veidošanos dēvē par nukleāciju. Hroniskas varžacis visbiežāk veidojas pēdu deformācijas dēļ, tāpēc tās var uztvert kā mudinājumu apmeklēt podologu, kurš ieteiks zolītes vai uzmavas kairināto vietu amortizācijai.

Iveta Skadmane-Šūmākere neiesaka varžacis dakterēt pašiem, jo, neizņemot visu keratīna serdi, tās ataugs ar jaunu spēku. Iespējams arī traumēt kādu tuvumā esošu asinsvadu, izraisot asiņošanu. Nav vēlami arī speciālie plāksteri ar skābi varžacs šķīdināšanai, jo var noslīdēt un sabojāt veselos audus vai pat skrimsli. “Āda uz kāju pirkstiem ir ļoti plāna. To traumējot, iespējams viegli tikt pie infekcijas, līdz pat bursītam vai osteomielītam,” brīdina speciāliste. Ārstējoties paša spēkiem, jābūt pārliecībai, ka problēma patiešām ir varžacs, nevis kārpa, kas ārstējama pavisam citādi.

Pret noberzumiem

Lai izvairītos no noberzumiem, vēlams kārotās kurpes pielaikot vakarpusē, kad pēda ir nedaudz lielāka nekā no rītiem. Jaunajos apavos nevajadzētu staigāt no rīta līdz vakaram – pēc kāda laika tos ieteicams nomainīt pret ērtākiem. Ievalkāšanas laikā pēdas vēlams cītīgi ieziest ar krēmu, bet uz papēžiem uzklāt speciālu gelu, kas uz ādas izveido aizsargkārtiņu. Šādi līdzekļi domāti galvenokārt sportistiem un nopērkami aptiekās.

Parasto vai profesionālo?

Ar ko profesionālie pēdu kopšanas līdzekļi atšķiras no parastajiem krēmiem? Pirmie labāk uzsūcas un iedarbojas specifiski, piemēram, mazina sabiezējumu rašanos. Tiem parasti nav izteiktas smaržas, tie jālieto nelielā daudzumā.

Pirms vizītes pie daktera ņem vērā!

Nagu problēmu noteikšanai var būt nepieciešamas analīzes. Tāpēc pirms speciālista apmeklējuma ieteicams četras nedēļas nelakot nagus (arī ar caurspīdīgu laku ne), nelietot pretsēnīšu vai dezinfekcijas līdzekļus, bet divas dienas iepriekš – nemazgāt kājas ar ziepēm un neapgriezt nagus.

Der zināt!

Ja nags ir atsists un tajā izplešas asinsizplūdums, ja iespējams, vajag tūlīt aiziet pie nagu kopšanas speciālista. Viņš pratīs izspiest uzkrājušās asinis, un tas ļaus izvairīties no naga deformēšanās. Nags nenoies, nebūs mēnešiem ilgi jāgaida, līdz tas ataugs un atjaunosies naga normālais izskats.

Mūsu eksperte

Iveta Skadmane-Šūmākere, Veselības centra 4 Dermatoloģijas klīnikas un Pēdu centra ārstnieciskās pēdu aprūpes speciāliste

Man atklāja paaugstinātu homocisteīna līmeni asinīs. Ko tas nozīmē? Vai grūtniecības laikā tāpēc drīkst lietot aspirīnu? ALISE OGRĒ

Paaugstināts homocisteīna (aminoskābes metionīna produkta organismā) līmenis ir riska faktors gan sirds un asinsvadu slimībām, gan grūtniecībai.

Medicīnas sabiedrības ARS terapeite Lāsma Četverga norāda – grūtniecēm tas var nozīmēt samazinātu bērna dzimšanas svaru, kā arī būt spontāna aborta un grūtniecības pārtraukšanās cēlonis. Tāpēc, ja iepriekš jau bijušas šādas situācijas, ārsts, izvērtējot visus iespējamos riskus, reizēm iesaka lietot aspirīnu, lai samazinātu grūtniecības pārtraukšanās draudus. Tā līmeni var ietekmēt, arī lietojot B6, B12 vitamīnu un folijskābi.

Homocisteīna līmenis būtu jāizvērtē gan pirms grūtniecības, gan tās laikā. Noteikt to tikai gaidību periodā nav objektīvi.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par aktīva un sportiska dzīvesveida nepieciešamību. Tomēr daļai mūsu līdzcilvēku aktīvas ikdienas nodrošināšanai nepieciešami daži pielāgojumi, un cilvēkiem ar invaliditāti joprojām ir grūti atrast sev piemērotas fiziskās aktivitātes. Lai iedvesmotu, informētu un pavadītu aktīvu dienu kopā, 22. septembrī Dino Zoo pasaulē, Krasta ielā 52, notiks Sporta diena “Tu neesi viens”. Tajā personas ar īpašām vajadzībām, viņu ģimenes locekļi un līdzcilvēki ir aicināti uz bezmaksas nodarbībām, lekcijām un kopīgām sporta aktivitātēm.

Sporta dienas ietvaros no plkst. 11.00-15.00 gan arēnā, gan āra terasē pie tās norisināsies sporta spēles lieliem un maziem.

Dalībnieki varēs pārbaudīt savu veiklību, spēku un līdzsvaru un ātrumu dažādās pielāgotās stafetēs un izaicinājumos.

Kā teic Latvijas bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācijas valdes priekšsēdētāja Aija Kļaviņa, “Šādi pasākumi nenotiek nemaz tik bieži, kur cilvēkiem ar invaliditāti būtu iespēja un aktīvi līdzdarboties pasākumos. Šajā pasākumā dalībnieki tiek aicināti nākt un iesaistīties dažādās pielāgotās fiziskās aktivitātēs, iepazīt savas prasmes un sevi dažādos ar sportu saistītos elementos. Tās nav sacensības, tāpēc cilvēki var gan iepazīt sevi, gan arī uzklausīt funkcionālo speciālistu viedokli un uzzināt jaunu informāciju – dažreiz cilvēki nepiedalās, jo nezina, kā kaut ko pareizi darīt, un vai viņi to vispār drīkst darīt. Šādiem pasākumiem vajadzētu notikt plašākā mērogā, lai cilvēki var saprast gan savas iespējas, gan arī to, kurp viņi var doties sportot. Mēs daudz runājam par to, ka sabiedrība ir neaktīva, taču cilvēkiem ar invaliditāti ir daudz grūtāk atrast sev piemērotas fiziskas aktivitātes. Tādas slimības kā cukura diabētu vai kardiovaskulārās saslimšanas varam attālināt arī cilvēkiem ar invaliditāti, ja jau bērnībā iemācām viņiem būt fiziski aktīviem. Gan bērni, gan pieaugušie ir jāiedrošina un jāpamudina iziet ārpus mājas un būt aktīvākiem, lai palīdzētu sev un celtu sabiedrības veselību kopumā. Jāuzsver tas, ko ikviens var izdarīt, un tieši to mēs cenšamies darīt šādos pasākumos.”

Pēc sportiskajām aktivitātēm būs iespēja arī relaksēties un izstaipīties, vingrojot fizioterapeita vadībā, kā arī noklausīties atzītu Latvijas sportistu pieredzes stāstus par to, kā sadzīvot ar funkcionāliem traucējumiem un gūt teicamus panākumus sportā. Šoreiz iedvesmotāju lomu uzņēmušies lokšāvējs un paraolimpietis Gints Jonasts un Baltijas ratiņtenisa čempione Natālija Novikova:
“Manuprāt, ir ļoti svarīgi dot bērniem iespēju nodarboties ar sportu. Bērni ar īpašām vajadzībām ir ļoti pasargāti un varbūt pat ierobežoti. Pēc mūsu nometnēm šovasar bērni sajutās kā komanda, un šī komanda var palīdzēt sajusties piederīgiem, uzstādīt mērķus, attīstīties, iemācīties ticēt sev. Šogad nometnē jau dzirdēju, ka bērni saka “mēs” un jūtas kā vienota komanda. Bērniem tas ļoti patīk, un arī vecāki to augstu novērtē. Protams, tas prasa darbu un pūles, tomēr sports dod bērniem dzīves garšu, lai nav tā, ka viņiem ir tikai mācības un rehabilitācija” – tā Natālija Novikova.

Tomēr dalībniekus gaida ne vien sporta distanču pārvarēšana – ģimenes ar bērniem ir aicinātas piedalīties kanisterapijas nodarbībās. Kamēr bērni izbaudīs nodarbību ar speciāli apmācītiem un sertificētiem terapijas suņiem, pieaugušie būs aicināti noklausīties lekciju par kanisterapijas iespējām veselības uzlabošanā. Savukārt mākslas zālē visi interesenti tiks iepazīstināti ar mākslas terapiju, ļaujot arī pašiem izmēģināt roku veidošanas nodarbībā. Kustību zālē norisināsies deju un kustību terapija, kurā funkcionālie speciālisti mācīs ar kustību palīdzību uzlabot fizisko un emocionālo pašsajūtu. Nodarbībās priekšzināšanas nav nepieciešamas, tāpēc tajās aicināts piedalīties ikviens!

Paralēli fiziskajām nodarbībām pasākumā būs pieejamas plaušu slimību speciālista un ergoterapeitu lekcijas, kur pieredzējuši speciālisti stāstīs par pareizu elpošanu un ergoterapijas iespējām rehabilitācijā.

Tu neesi viens! Nāc un pavadi sportisku dienu kopā ar mums!